Apskati

  • 2017. - Eiropas populistu gads

    06.01.2017. Iedvesmojoties pēc vēlētāju dumpja Atlantijas okeāna abos krastos, eiroskeptiķu partijas jauno gadu iesāk ar vēl lielāku pārliecību un cerībām dot jaunus triecienus nīstajai Briselei.

    2017.gadā paredzētas vēlēšanas trijās Eiropas Savienības (ES) dibinātājvalstīs, kurās svarīgu lomu spēlēs drošības jautājumi, imigrācija un nacionālo valstu suverenitāte.

    Ļoti iespējams, ka Nīderlandei, Francijai un Vācijai var pievienoties arī ceturtā bloka dibinātājvalsts - Itālija, kur mutuļojošais pret istablišmentu vērstais vēlētāju noskaņojums mudina populistus iestāties par pirmstermiņa vēlēšanām.

    Nīderlande

    Tas pats raižpilnais un dumpīgais vēlētāju noskaņojums, kas pērn nesa negaidīto britu balsojumu par izstāšanos no ES un tikpat negaidīto Donalda Trampa uzvaru Atlantijas pretējā krastā, šogad Nīderlandes parlamenta vēlēšanās var sagādāt triumfu Gērta Vildersa vadītajai Brīvības partijai, kas vēršas gan pret ES, gan pret imigrāciju, gan pret islāmu.

    Vilderss, kuru decembrī tiesa atzina par vainīgu naida kurināšanā, aicina arī Nīderlandē rīkot referendumu par valsts turpmāko dalību ES, kā arī aizliegt imigrāciju no musulmaņu zemēm, un aptaujas liecina, ka Brīvības partijai ir pamatotas cerības parlamenta vēlēšanās gūt uzvaru.

    Tiesa gan, Nīderlandes sadrumstalotā daudzpartiju sistēma, visticamāk, arī šoreiz ļaus izveidot plašu koalīciju, atstājot galēji labējos izolētā opozīcijā, taču, pašreizējā premjerministra Marka Rites vadītajiem konservatīvajiem cenšoties atņemt balsis Vildersam, sagaidāms krass Nīderlandes politiskā kursa pavērsiens pa labi, kam varētu sekot novirzīšanās no līdzšinējās nīderlandiešu konsensa tradīcijas un konfrontējošāka Hāgas nostāja attiecībās ar ES un citām bloka dalībvalstīm.

    Briselei ir pamats bažīties par notikumu attīstību Nīderlandē, jo jau pagājušā gada aprīlī notikušajā referendumā nīderlandieši noraidīja ES un Ukrainas asociācijas līguma ratificēšanu, sagādājot nopietnu triecienu bloka vienotībai. Tas, domājams, var atkārtoties, jo eiroskeptiķiem izdevies panākt jauna likumu pieņemšanu, nosakot, ka jebkuras izmaiņas likumdošanā, tostarp arī ES normās, nododams apstiprināšanai tautas nobalsošanā, ja to pieprasījuši vismaz 300 000 pilsoņu.

    Francija

    Arī Francijā, kur aprīlī paredzētas prezidenta vēlēšanas, sagaidāms pavērsies pa labi. Pirms nepilniem diviem mēnešiem konservatīvo priekšvēlēšanās negaidītu uzvaru guva Fransuā Fijons, kas pārspēja ne tikai bijušo prezidentu Nikolā Sarkozī, bet arī par mēreno uzskatīto favorītu Alēnu Žipē.

    Tikmēr pašreizējais Elizejas pils saimnieks Fransuā Olands, kura popularitāte nokritusies līdz rekordzemam līmenim, jau paziņojis, ka nemaz neiesaistīsies cīņā par atkārtotu termiņu valsts galvas krēslā. Olanda pārstāvētie sociālisti joprojām ir sašķelti un partiju plosa dziļas iekšējās domstarpības. Lai gan sociālisti joprojām nav izraudzījuši savu kandidātu, viņu zemie reitingi liek domāt, ka tā iekļūšana vēlēšanu otrajā kārtā ir mazticama.

    Aptaujas liecina, ka otrajā kārtā 7.maijā tiksies Republikāņu partijas kandidāts Fijons, kas pazīstams kā Mārgaretas Tečeres cienītājs, un galēji labējās Nacionālās frontes (FN) līdere Marina Lepēna. Abi kandidāti uzstāj, ka Francija nav multikulturāla valsts, un abi tiek uzskatīti par prokrievisaki noskaņotiem.

    Fijona pēkšņais izrāviens, no autsaidera pozīcijām nonākot favorīta godā, atspoguļo lielo ietekmi, kādu sabiedrībā bauda kustība "Manif pour Tous", kas izveidojās kā organizācija cīņai pret geju laulību legalizāciju un kura spēja mobilizēt atbalstu viņa paustajiem sociāli konservatīvajiem uzskatiem.

    Tiesa gan, tas savukārt atstājis bez sava kandidāta centriski noskaņotos vēlētājus, kurus cenšas uzrunāt bijušais ekonomikas ministrs Emanuels Makrons, kas ar savu sociāli liberālo un uzņēmējdarbībai draudzīgo programmu kļuvis par mediju mīluli. Makrons, kas nežēlo skarbus vārdus tradicionālajām partijām, cenšas arī atkarot Lepēnai "antiistablišmenta kandidāta" laurus, taču tā ir abu "ārpussistēmas" pretendentu vienīgā līdzība.

    Tikmēr vairums ekspertu, ņemot vērā Francijas politiskās ainavas pašreizējo fragmentāciju un nestabilitāti, nav gatavi pārliecinoši apgalvot, ka šoreiz vēlēšanu otrajā kārtā uzvaru tomēr negūs FN kandidāte, kas sola Francijas atteikšanos no eiro, pārskatīt valsts dalības nosacījumus ES un nepieciešamības gadījumā pat sarīkot referendumu par aiziešanu no bloka.

    Ja patiesi Lepēnai izdotos izcīnīt uzvaru valstī, kas līdz šim uzskatīta par vienu no ES vadošajiem dzinējspēkiem, "Breksits" šķitīs bērnu spēle.

    Francijas politiskā sistēma veidota tā, ka parlamenta vēlēšanas salīdzinājumā ar cīņu par Elizejas pili tiek uztverta kā otršķirīgs pasākums. Parasti tā dēvētās Piektās Republikas laikā jaunievēlētais prezidents varējis rēķināties arī ar vairākumu parlamentā un tādējādi ar politiski līdzīgi orientētu valdību.

    Šī kārtība tiks izjaukta, ja prezidenta vēlēšanas maijā nesīs kārtējo "pārsteigumu", jo nedz Lepēnai, nedz Makronam nav cerību uz parlamentāro vairākumu. Pateicoties Francijas vēlēšanu sistēmai, FN tradicionāli gūst izcīnītajam balsu skaitam neproporcionāli mazu pārstāvniecību likumdevēju sapulcē, bet Makronam nav pat savas partijas.

    Francūži dažādu partiju pārstāvju "kopdzīvi", ieņemot attiecīgi prezidenta un premjera amatus, tradicionāli vērtē negatīvi, bažījoties par politisko strupceļu, taču pēdējā laikā arvien biežāk tiek atsaukts atmiņā pēdējais šādas "bezmīlas laulību" periods, kas ilga no 1997. līdz 2002.gadam, kad konservatīvajam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar kreiso valdību. Tolaik ekonomika auga, bezdarba līmenis bija zems un franču futbola izlase izcīnīja Pasaules kausu.

    Vācija

    Lai gan precīzs Vācijas Bundestāga vēlēšanu datums vēl nav noteikts, ir skaidrs, ka tām jānotiek līdz 22.oktobrim. Aptaujas liecina, ka nominālie vēlēšanu uzvarētāji atkal būs kristīgie demokrāti (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartija - Kristīgi sociālā savienība (CSU), kas ļauj pašreizējai kanclerei Angelai Merkelei cerēt uz vēl vienu termiņu valdības vadītāja krēslā. Taču tiek prognozēts, ka konservatīvie, domājams, iegūs ievērojami mazāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās 2013.gadā, kad par tiem balsoja 42% vāciešu.

    62 gadus vecā Merkele līdz šim baudījusi plašu atzinību gan pašas mājās, gan aiz valsts robežām un tiek uzskatīta par šobrīd pieredzējušāko Rietumu politiķi. Taču viņas piekoptā "atvērto durvju" imigrācijas politika un tās radītie pieaugošie terorisma draudi pakļāvusi Vācijas kancleri vēl nepieredzētai kritikai, kas bieži izskan pat no pašas partijas biedru puses.

    Saskaņā ar aptauju, kas tika veikta pēc 19.decembra slaktiņa vienā no Berlīnes Ziemsvētku tirdziņiem, kura laikā kāds nelegālais imigrants, kura patvēruma līgums gan ticis noraidīts, noslepkavoja 12 cilvēkus, atbalsts eiroskpetiķu partijai "Alternatīva Vācijai" (AfD) valsts mērogā pārsniedzis jau 15%.

    Lai gan līdz Bundestāga vēlēšanām atlicis vēl labs laiks, nesen notikušās zemju vēlēšanas liecina, ka turpina samazināties atbalsts abām lielākajām Vācijas tradicionālajām partijām - CDU/CSU un konservatīvo pašreizējiem koalīcijas partneriem sociāldemokrātiem (SPD) -, kas kopš otrā pasaules kara dominējuši valsts politiskajā arēnā.

    Eksperti atzīst, ka tas var sarežģīt stabilas koalīcijas veidošanu un dot lielāku ietekmi marginālajām partijām. Pašreizējās tendences liecina, ka nākamā Bundestāga sastāvs, domājams, būs fragmentētāks nekā jebkad kopš Federatīvās Republikas izveides, un tas savukārt var apdraudēt pēc kara izveidoto konsensā balstīto politisko kultūru.

    Itālija

    Savukārt Itālija, kas ir trešā lielākā eirozonas ekonomika aiz Vācijas un Francijas, ir radusi pie fragmentēta parlamenta. Lai gan kārtējās parlamenta vēlēšanas Itālijā paredzētas tikai 2018.gadā, daudzi politiķi jūt vilinājumi tās sarīkot agrāk, panākot pirmstermiņa vēlēšanu izsludināšanu.

    Visaktīvāk par to iestājas kādreizējā komiķa Bepes Grillo dibinātā populistiskā Pieczvaigžņu kustība (M5S) un pret imigrāciju noskaņotā Ziemeļu līga, kas ir viena no Lepēnas sabiedrotajām Eiropā.

    Kārtējo nestabilitātes periodu Itālijā izsauca iepriekšējā premjerministra Mateo Renci decembra sākumā ciestā sakāve referendumā par paša iecerēto konstitucionālo reformu, ar kuru viņš pārsteidzīgi saistīja savu turpmāko palikšanu valdības vadītāja krēslā.

    Renci valdību gan tūlīt nomainīja viņa līdzgaitnieka Paolo Džentiloni vadītais kabinets, kurā ministru sastāvs gandrīz nav mainījies. Lai gan gruzdošā banku krīze un nelegālās imigrācijas radītās problēmas nesola Džentiloni kādu atelpu, tiek uzskatīts, ka viņš steigsies īstenot kārtējo vēlēšanu sistēmas reformu, lai tūlīt pēc tam varētu izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas.

    Tikmēr valdošā kreisi centriskās Demokrātiskās partijas (PD) vadības groži joprojām atrodas Renci rokās, un jau sākušās klīst baumas, ka viņš gatavojas atgriezties premjera krēslā. Tomēr aptaujas liecina, ka PD pārsvars pār M5S ir niecīgs, un tas rada bažas, ka nākamo Itālijas valdību varētu veidot arī "grillīši", kas sola sarīkot referendumu par atteikšanos no eiro un sākt sarunas par jau tā milzīgā valsts parāda kontroles nosacījumu pārskatīšanu.

    Ikviens no šiem soļiem eirozonai draud ar jaunu finanšu krīzi.

    (Avots: "France 24".)

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.