Apskati

  • Turcijas referendums varētu ES beidzot atbrīvot no "baltā cilvēka nastas"

    17.03.2017. Turcijas referendums par prezidenta pilnvaru paplašināšanu varētu izrādīties pēdējais piliens, kas ļautu beidzot oficiāli apturēt jau tā faktiski ilgi iesaldētās Ankaras sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).

    Referenduma priekšvakarā jau tā visai saspīlētās Ankaras attiecības ar Briseli un citām Eiropas galvaspilsētām pieredzējušas strauju pasliktināšanos, un gadījumā, ja tautas nobalsošanā turki apstiprinātu vēl plašāku pilnvaru piešķiršanu jau tā arvien autoritārākajam prezidentam Redžepam Tajipam Erdoanam, Bosfora šaurums var pārtapt nepārvaramā plaisā.

    Diplomātiskais konflikts, kuru izraisīja Turcijas valdības lēmums ignorēt Nīderlandes varasiestāžu atteikumu ļaut Ankaras ministriem izvērst tās teritorijā pirmsreferenduma aģitācijas kampaņu, ir simptoms, kas liecina par daudz dziļāku krīzi ES un Turcijas attiecībās, kuras pēdējo četru gadu laikā kopš Erdoana sēšanās prezidenta krēslā pastāvīgi pasliktinājušās, Turcijā pieaugot apdraudējumiem likuma varai un vārda brīvībai.

    Turku politiķu vēlmi pirms 16.aprīlī gaidāmā referenduma aģitācijas kampaņu izvērst arī "vecajā kontinentā" noraidījušas vai ierobežojušas vairākas Eiropas valdības, un Eiropas Padomes tiesību eksperti atzinuši, ka Ankaras ierosinātā pāreja uz prezidentālo sistēmu ir "bīstams solis", kas Turciju vēl vairāk attālinās no demokrātijas.

    Tikmēr Erdoans apzināti centies krīzi attiecībās ar Eiropu vēl vairāk uzkurināt, cenšoties piesaistīt nacionālistiski noskaņoto vēlētāju balsis, jo virkne aptauju liecina, ka turki tomēr varētu nosliekties par labu viņa ierosināto konstitucionālo reformu noraidīšanai.

    Reaģējot uz Eiropas valstu varasiestāžu atteikumiem ļaut turku politiķiem izvērst aģitācijas kampaņu to teritorijās, Erdoans gan Nīderlandes, gan Vācijas valdības pielīdzinājis "nacistiem" un "fašistiem", un viņa ierasti nediplomātiskā retorika pēdējo nedēļu laikā kļuvusi tik asa, ka meklēt atkāpšanās ceļus no izteiktā jau kļuvis faktiski neiespējami.

    Ankaras retorika pat tai nosacīti labvēlīgi noskaņotajiem Eiropas politiķiem padara arvien grūtāk iesmērēt Turcijas iespējamās "eiropeizēšanas" ideju saviem vēlētājiem, kas jau sen pret turkiem nav lolojuši nekādas īpaši siltās jūtas. Vēl jo grūtāk to izdarīt laikā, kad arī Eiropā gaidāmas, iespējams, izšķirošas vēlēšanas, tostarp jau aprīlī un maijā paredzētais cīniņš par Elizejas pili, kam septembrī sekos Vācijas Bundestāga vēlēšanas.

    Arī tikko kā noritējušajās Nīderlandes parlamenta vēlēšanās Turcijas faktoram, domājams, bijusi svarīga loma, un premjerministra Marka Rites uzvaru, apsteidzot galēji labējās Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, iespējams, nodrošināja vienīgi viņa stingrā nostāja pret Ankaru. "Kamēr Turcija saskata nepārprotamu izdevīgumu nacionālistisko noskaņojumu uzkurināšanā, arī Eiropas pusē ir ļaudis, kas to dara," sarunā ar vācu sabiedrisko raidorganizāciju "Deutsche Welle" atzīst Stokholmas Universitātes Turcijas pētījumu institūta direktors Pauls Levins.

    Taču galvenā problēma neslēpjas šaurajā jautājumā par liegumu Turcijas ministriem piedalīties aģitācijas mītiņos Eiropā, norāda bijušais ES vēstnieks Ankarā un pašreizējais Kārnegī fonda Eiropas nodaļas pētnieks Marks Pjerīni. "Jautājums ir, vai Eiropas valdības ļaus Turcijas valdībai, kas apspiež brīvību, aģitēt par vēl lielāku brīvības apspiešanu," uzsver eksperts.

    Šaubas par referenduma iznākumu vairo apstāklis, ka tas notiks, spēkā esot ārkārtas stāvoklim, kas tika izsludināts pēc neveiksmīgā militārā apvērsuma mēģinājuma pagājušā gada jūlijā un kuru Ankaras varasiestādes izmantojušas, lai īstenotu plašās tīrīšanas valsts aparātā, kā arī neatkarīgo mediju un politiskās opozīcijas apklusināšanai. Turcijas opozīcija, kas tiek pakļauta pastāvīgai vajāšanai, sastopas arī ar ierobežojumiem pirmsreferenduma kampaņas laikā, nemaz nerunājot par to, ka liela daļa parlamenta deputātu, kas pārstāv opozīcijā esošo kurdu Tautas demokrātisko partiju (HDP), vienkārši atrodas aiz restēm.

    Šodienas situācija ir krasā pretstatā ar eiropiešu politiķu cerībām, kuras tie savulaik saistīja ar Erdoanu, kad 2002.gada vēlēšanās uzvarēja viņa dibinātā Taisnīguma un attīstības partija (AKP), kas startēja ar proeiropeisku programmu un solīja nodrošināt plašākas pilsoņtiesības, runas brīvību un labklājību.

    Tolaik daudzi pievēra acis uz apstākli, ka AKP izveidota uz aizliegtās islāmistu kustības bāzes, un ES apsveica Erdoana valdības īstenotās reformas tā dēvētās dziļās valsts izskaušanā un armijas politiskās ietekmes mazināšanā. Terminu "dziļā valsts" Turcijā savulaik lietoja, lai aprakstītu amatpersonas, kuras rīkojas ārpus likuma, bieži vien sadarbībā ar noziedzīgo pasauli, tādējādi, viņuprāt, aizsargājot Turcijas patiesās intereses un sekulāro valsts iekārtu, par kuras garantu sevi bija padarījusi armija.

    Šīs reformas, kas patiesībā deva Erdoanam iespēju pakāpeniski nomainīt sev nevēlamās personas valsts aparātā un tiesu sistēmā, kā arī faktiski salauzt sekulāri noskaņotās virsniecības mugurkaulu, pavēra Ankarai iespēju 2005.gadā uzsākt oficiālās iestāšanās sarunas ar ES. "AKP, kad tā pirmo reizi nāca pie varas, patiesībā ieviesa virkni svarīgu un reizēm politiski smagu reformu, īstenojot stratēģisko tuvināšanos Eiropas Savienībai," uzskata Levins.

    Tolaik Eiropas galvaspilsētas cerēja, ka sarunu process par iestāšanos ES Turciju ciešāk piesaistīs Rietumiem un stiprinās tās demokrātiju. Taču, Erdoanam arvien vairāk nostiprinot savas un AKP pozīcijas, reformu process apstājās un tad arvien straujāk sāka vērsties pretējā virzienā.

    To veicināja arī virkne ārpolitisko un iekšpolitisko faktoru. Vispirms 2004.gadā ES pievienojās starptautiski atzītā grieķu pārvaldītā Kipras daļa, cita starpā iegūstot veto tiesības pār Turcijas iestāšanās sarunu procesu. Pēc tam šaubas par Turcijas piemērotību pilntiesīgai dalībai blokā sāka izteikt Austrijas, Vācijas, Francijas un dažu citu Eiropas valstu līderi. "Šāda notikumu attīstība iedragāja ticību pilnas dalības burkānam, kas Turcijai tika piedāvāts pēc smagajām reformām. Tā rezultātā reformu temps palēninājās," uzskata Levins.

    Tikmēr iekšpolitiski reformu aizsegā Erdoans sāka nobīdīt malā tā dēvēto kemalistu eliti - sekulāri noskaņotos modernās Turcijas dibinātāja Mustafas Kemala Ataturka sekotājus, kas kopš Osmaņu impērijas sabrukuma bija dominējuši policijā, tiesu sistēmā, akadēmiskajā vidē un armijā. Šajos centienos viņš baudīja sava kādreizējā sabiedrotā, trimdā ASV dzīvojošā islāmistu sludinātāja Fetullas Gilena un viņa plašās atbalstītāju kustības atbalstu.

    Taču pēc tam pienāca arī kārta pašam Gilenam, kura sekotājiem Erdoana režīms ar īpašu dedzību ķērās klāt pēc pērnā apvērsuma mēģinājuma, kura organizēšanā Ankara nekavējās apsūdzēt nežēlastībā nonākušo garīdznieku.

    Tikmēr uz ārpusi vēl 21.gadsimta otrās desmitgades sākumā viss šķita jauki. 2011.gadā, kad uzliesmoja tā dēvētais Arābu pavasaris, eksperti steidza Turciju likt par piemēru Tuvajiem Austrumiem, cenšoties sev un citiem iestāstīt, ka tai esot izdevies savienot nesavienojamo - sekulārismu, politisko islāmu un demokrātiju. Vēl 2013.gada sākumā Turcijas ekonomika turpināja strauju izaugsmi, reformu process atkal atsākās, un Erdoans ievadīja miera procesu, kas raisīja cerības pielikt punktu trīs desmitgades ilgušajam konfliktam ar kurdu bruņotajiem separātistiem.

    Taču visu mainīja šķietami nevainīgā protesta akcija Stambulas Gezi parka koku aizstāvībai, kuras apslāpēšanai varasiestādes izlēma izmantot spēku. Tas izsauca plašu protestu kustību valsts mērogā, uz ko Ankara reaģēja ar vēl izlēmīgāku varas pielietošanu, nu jau raisot visai atklātu satraukumu Briselē un citviet Eiropā.

    Gada beigās atklātībā ar pilnu spēku izvērtās arī Erdoana konflikts ar kādreizējiem līdzgaitniekiem gilenistiem, uzliesmojot korupcijas skandālam, kurā tika ierauti vairāki ministri, gandrīz izraisot Erdoana valdības krišanu. Varasiestādes uzsāka nu jau atklātas valsts aparāta tīrīšanas, kam par upuri krita tūkstošiem Gilena sekotāju.

    Gezi parka protesti un korupcijas skandāls sašūpoja Erdoana pozīcijas, un viņš savas varas saglabāšanai sāka ieturēt arvien stingrāku līniju. Varas koncentrācija uzņēma arvien straujākus apgriezienus, 2014.gadā viņam kļūstot par pirmo visas tautas vēlēšanās ievēlēto Turcijas prezidentu. Nu jau līdztekus kemalistiem un gilenistiem Erdoans sāka pie malas nobīdīt arī potenciālos konkurentus paša partijas rindās.

    Viņš beidzot visā nopietnībā ķērās pie sava sen lolotā sapņa - prezidentālas sistēmas izveidošanas. Tiesa, arī līdz šim Erdoanu nav traucējuši pašreizējā konstitūcijā esošie prezidenta varas ierobežojumi. Lai gan formāli, stājoties valsts galvas amatā, viņš izstājās no AKP, Erdoans pat nav centies ārēji demonstrēt politisko neitralitāti un saglabājis personīgu kontroli pār visu ikdienas politikas jautājumu izlemšanu.

    Kārtējais solis savas vienpersoniskās varas nostiprināšanai bija 2015.gada parlamenta vēlēšanas. Jūnijā notikušajās vēlēšanās AKP gan uzvarēja, taču zaudēja līdz tam baudīto absolūto vairākumu. Tomēr AKP atteicās no koalīcijas veidošanas, un Erdoans izsludināja atkārtotas vēlēšanas. Lai tajās nodrošinātu nacionālistu atbalstu, pilnā sparā tika atsākta karadarbība pret kurdu separātistiem, un tas arī ļāva Erdoanam un AKP novembrī atjaunot sev parlamentāro vairākumu.

    Četrus gadus ilgajā varas konsolidācijas un opozīcijas izskaušanas periodā, kuru ievadīja Gezi parka protesti, strauji mazinājās likuma vara, un Turcija arvien vairāk sāka attālināties no ES standartiem, norāda Pjerīni. Kopš 2014.gada vidus kļuva skaidrs, ka "Turcija vai vismaz Erdoans nedomā par tādu liberāldemokrātisku modeli, kāds ir mums, Eiropā. Tā ir pirmā fundamentālā plaisa starp Turciju un ES", atzīst eksperts.

    Likuma varas mazināšanās vēl straujāku tempu uzņēma pēc jūlija neveiksmīgā apvērsuma, un tam sekojošās tīrīšanas un masu aresti mudināja Eiropas Parlamentu (EP) novembrī pieņemt tiesiski nesaistošu rezolūciju, kurā tika aicināts apturēt iestāšanās sarunas ar Turciju. Tobrīd nedz Eiropas Komisija (EK), nedz vairums nacionālo valdību šo EP iniciatīvu neatbalstīja, taču tagad, šķiet, pienācis brīdis, kad sarunu apturēšanu nāksies nopietni apsvērt. "Zināmā brīdī ES būs jāizvērtē Turcijas uzņemšana. Problēma būs uz laiku apturēt ES sarunas, neietekmējot bēgļu krīzi un sarunas par Kipras [atkalapvienošanos]," atzīst Levins.

    Tiesa gan, Ankara tāpat pastāvīgi draud vienpusējā kārtā lauzt pagājušā gada martā noslēgto vienošanos ar ES par nelegālās imigrācijas ierobežošanu. Arī sarunas par Kipras atkalapvienošanos pastāvīgi atduras uz neizkustināma klupšanas akmens - Ankaras kategorisko atteikšanos izvest no okupētās salas ziemeļdaļas savu karaspēka kontingentu.

    Tikmēr Pjerīni uzskata, ka gadījumā, ja Turcijas konstitūcijas grozījumi referendumā tiks apstiprināti, tad tās būs Ankaras iestāšanās sarunu "beigas". "Tā būs nepārprotama nošķiršanās no Eiropas, jo tur būs viena cilvēka vara bez jebkādiem kontroles un līdzsvarošanas mehānismiem," uzsver eksperts.

    Taču, iespējams, to nevajadzētu uztvert kā traģēdiju, bet kā iespēju. Iespēju atbrīvoties no eiropiešu līdzšinējām ilūzijām, atzīt, ka Rietumu modelis ir unikāls un to nav iespējams eksportēt uz jebkuru citu pasaules nostūri, un ar to samierināties.

    Iespējams, beidzot pienācis laiks "Otrajai Vestfālenei", kas atkal atzītu principu - cuius regio, eius religio. No vienas puses, Eiropa atzītu turku un arī citu tiesības iekārot savu dzīvi pēc saviem priekšstatiem par "labu un ļaunu", bet, no otras puses, eiropieši atbrīvotos no savas līdzšinējās "nastas" dažādi izdabāt savulaik apspiesto vai šķietami apspiesto pēctečiem. Savukārt Eiropā mītošajiem visu paveidu "turkiem" nāktos izšķirties, kas viņi ir - vai nu eiropieši un attiecīgi tās zemes piederīgie, kurā tie izlēmuši turpmāk dzīt savas saknes, vai arī "turciskuma", lai ko ar to viņi saprastu, glabātāji. Protams, šādai izvēlei sekotu arī atbilstošā valdnieka pieņemšana.

    (Avots: "Deutsche Welle".)

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.