Apskati

  • Pirmais jauno eiroparlamentāriešu izaicinājums - daudzgadu budžets

    28.06.2019. Jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums uz pirmo sēdi sanāks 2.jūlijā. Šobrīd daudz tiek spekulēts par to, kas būs jaunais Eiropas Parlamenta prezidents, kas vēlāk tiks ievēlēts par Eiropas Komisijas prezidentu u.tml., bet amatpersonu ievēlēšana, visticamāk, ir vieglākais no darbiem, kas sagaida jaunos Eiropas Parlamenta deputātus. Cerams, jaunievēlētajiem deputātiem nebūs nepieciešams ilgs aklimatizācijas periods, jo iepriekšējā sasaukuma atstātais darbu mantojums nebūt nav mazs.

    Viens no svarīgākajiem uzdevumiem būs darbs pie Eiropas Savienības daudzgadu budžeta 2021.-2027.gadam. Pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdis Dombrovskis, kurš tika ievēlēts arī jaunajā Eiropas Parlamentā, pēc vēlēšanām atzīmēja, ka daudzgadu budžets būs pirmais tests deputātiem, jo “bez liela ieskriešanās laika tam būs jāķeras klāt”. Savukārt Eiropas Komisija uzsvērusi, ka vēlams būtu jau šā gada rudenī panākt vienošanos par nākamo septiņu gadu budžetu, lai bez kavēšanās no 2021.gada janvāra varētu sākt īstenot programmas.

    Cik liels būs kopējais katls?

    Eiropas Savienības budžeta kontekstā daudz jautājumu rada joprojām lielās neskaidrības par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Šobrīd ir panākta vienošanās par breksita atlikšanu līdz vēlākais šā gada oktobrim, bet nosacījumu, kā tas notiks, joprojām nav. Patiesībā joprojām nav pat pārliecības, ka breksits tiešām notiks. Turklāt Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja 7.jūnijā atkāpās no valdības vadītājas amata, bet, kas stāsies viņas vietā, joprojām nav zināms. Attiecīgi ir jautājums, kā dalīt naudu, ja nav skaidrības, cik liels būs šis naudas maiss? Eiropas Komisija ir paziņojusi, ka Lielbritānijai “šķiršanās rēķins” būs jāmaksā arī bezvienošanās breksita gadījumā. Lielbritānijas nu jau bijušās premjerministres Mejas un Briseles pērn panāktā vienošanās, ko britu parlaments trīs reizes noraidījis, paredz, ka Lielbritānijai jāmaksā 39 miljardi sterliņu mārciņu (44 miljardi eiro) par izstāšanos no Eiropas Savienības. Taču, briti pret to, protams, iebilst.

    Līdz ar gaidāmo Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības starp dalībvalstīm arī nav vienprātības, cik lielam vajadzētu būt kopējam naudas “katlam”. Tās dalībvalstis, kuras maksā vairāk nekā saņem, vēlas budžeta samazinājumu, savukārt tās, kuras saņem vairāk nekā iemaksā, protams, nevēlas plānāku aploksni. Atšķiras arī viedokļi par to, uz kādiem pasākumiem būtu jākoncentrējas. Piemēram, galvenie maksātāji vēlētos lielāku uzsvaru uz klimata programmām, kamēr tērētāju pusei citi sektori šķiet aktuālāki. Vienlaikus visām pusēm būtu jāsaprot, ja netiks palielināts daudzgadu budžeta kopapjoms, lai finansētu jaunās prioritātes, piemēram, drošības un ārējo robežu stiprināšana, būtu jāsamazina finansējums esošajām politikām.

    Līdz ar šīm domstarpībām ir aktualizējies arī jautājums par to, cik kvalitatīvi Eiropas Savienības budžeta līdzekļi tiek izmantoti. Par to daudz arī runāts Latvijā, ka nauda nevis vienkārši jāapgūst, bet gudri jāiegulda, domājot par nākotni. Arī Eiropas Revīzijas palātas loceklis Mihails Kozlovs konferencē "Baltijas ES sarunas 2019: politisko pārmaiņu gaidās" pauda, ka pašas dalībvalstis var uzlabot daudzgadu budžeta pieņemšanu, tā izstrādei pielāgojot savu nacionālo attīstības plānu pieņemšanu. Pēc Kozlova domām, tādā veidā varētu saīsināt daudzgadu budžeta pieņemšanas laiku, jo katra dalībvalsts skaidri zinātu, kādiem mērķiem tiktu novirzīti ES piešķirtie līdzekļi. Tāpat tas radītu savstarpēju pārliecību starp dalībvalstīm, ka par finansējuma izlietojumu netiek domāts tikai pēc tā saņemšanas.

    Pašreizējā budžeta projekta uzmetumā mēģināts fokusēties uz to, ka uzsvars jāliek uz pievienotās vērtības palielināšanu, ieguldot vēl vairāk segmentos, kuru attīstība nav atkarīga tikai no vienas dalībvalsts vien, tādējādi stiprinot Eiropas Savienību kā vienu veselumu. Arī Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, aprīlī uzrunājot Eiropas Parlamentu par nākamo daudzgadu budžetu, uzsvēra nepieciešamību vairāk investēt Eiropas Savienības valstu pētniecībā, taču nefokusējoties uz atsevišķām valstīm. "Jāatceras, ka investīcijas pētniecībā jāveic ne tikai galvaspilsētās, bet gan visā Eiropā, jo spoži prāti ir visur. Ja ieguldām tikai dažās valstīs, tad izdarām sev lāča pakalpojumu," uzsvēra Kariņš.

    Tāpat paredzēts palielināt finansējumu ar robežkontroli, migrāciju un aizsardzību saistītām programmām, kā arī vienu no katriem četriem eiro tērēt dažādām klimata programmām, bet jauniešu programmai “Erasmus” finansējumu pat divkāršot.

    Latvijas intereses

    Eiropas Komisijas iepriekš publicētajā ziņojumā par Eiropas Savienības fondu finansējuma apmēra un nosacījumu priekšlikumiem bija norādīts, ka pēc 2020.gada Latvijai paredzēts Eiropas Savienības fondu finansējums 4,2 miljardu apmērā, kas ir samazinājums par apmēram 13%, salīdzinot ar esošo plānošanas periodu. Vienlaikus Kohēzijas politikā tiek plānots samazināt līdzfinansējuma likmes, nosakot tās ne augstākas par 70%. Taču Latvija aicina Eiropas Komisiju nesamazināt valstij kopējo Eiropas Savienības fondu finansējumu un saglabāt līdzfinansējuma likmes 2014.-2020.gada plānošanas perioda apmērā.

    Tāpat Latvija nav apmierināta ar plānoto finansējumu Kopējās lauksaimniecības politikas lauku attīstībai realizēšanai. Tostarp tiešmaksājumi ir viens no jautājumiem, par kuriem vēl ir gaidāms daudz skaļu diskusiju. Jāatgādina, ka pērn Eiropas Komisijas publicētajos priekšlikumos par Kopējo lauksaimniecības politiku 2021.-2027.gadam bija paredzēts, ka Kopējās lauksaimniecības politikas lauku attīstībai dalībvalstīm paredzētais finansējums samazināsies par 15% salīdzinājumā ar 2014.-2020.gadu, bet tiešmaksājumu kopējais samazinājums atbilstoši Eiropas Komisijas priekšlikumam būs 3,9%. Lai gan, neskatoties uz kopējo samazinājumu, Latvijai paredzēts minimāls tiešmaksājumu pieaugums - līdz 202 eiro par hektāru 2026.gadā, Latvijas puse ar to nav apmierināta un plāno turpināt uzstāt, ka Baltijas lauksaimniekiem ir jānodrošina vienlīdzīgi tiešmaksājumi.

    Tāpat Latvijai būtisks ir jautājums par pieejamajiem līdzekļiem lielajiem transporta infrastruktūras projektiem, jo tieši Eiropas Savienības budžeta nauda veido lielāko daļu no "Rail Baltica" dzelzceļa finansējuma.

    Interesanti, ka iepriekšējos gados daudz ticis runāts par to, ka dalībvalstīm un to uzņēmējiem ir jāaprod ar domu, ka Eiropas Savienības finansējuma grantu, līdzfinansējumu formā kļūs būtiski mazāk, to vietā ieviešot dažādus finanšu instrumentus, bet pašreizējās vēlmes un diskusijas liecina, ka šādas pārmaiņas lielākā daļa vēl nav gatavi akceptēt.

    Migrācija un citas problēmas

    Tāpat jaunajam Eiropas Parlamenta sasaukumam būs jāturpina darbs, risinot arvien pieaugošās migrācijas no trešajām valstīm problēmas. Esošā patvēruma sistēma nav efektīva, liela daļa valstu ar to ir ļoti neapmierināta un pašreizējā situācija tikai kurina iedzīvotāju dusmas par politiķu nespēju rast risinājumus. Latvijas gadījumā ar būtiskām imigrantu radītām problēmām gan līdz šim neesam saskārušies, jo lielākā daļa to, kas pie mums nonākuši, pie pirmās iespējas valsti pamet. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mums nav jāiesaistās šī jautājuma risināšanā, jo ir jābūt gataviem dažādām situācijām.

    Vienlaikus jāapzinās, ka Eiropas Savienībā ir vērojams vēl viens migrācijas paveids – iedzīvotāju migrācija starp dalībvalstīm. Statistika liecina, ka 2017.gadā 17 miljoni eiropiešu, kas ir aptuveni 3,3% no kopējā Eiropas Savienības iedzīvotāju skaita, dzīvoja vai strādāja citā Eiropas Savienības dalībvalstī, nevis tajā, kur dzimuši un auguši. Tas ir teju divreiz vairāk nekā pirms desmit gadiem. Lai nodrošinātu sociālo aizsardzību iedzīvotājiem, kas ir starp šiem 3,3%, jau labu laiku tiek strādāts pie tā sauktās Mobilitātes pakotnes. Šajā gadījumā “ar labu laiku” nozīmē “jau vairākus gadus”. Protams, nav tā, ka šis regulējums vispār nav izkustējies ne no vietas. Vēl šā gada 4.aprīlī Eiropas Parlaments apstiprināja savu nostāju sarunām ar Eiropas Savienības dalībvalstīm par trim noteikumu kopumiem no Mobilitātes pakotnes, tostarp noteikumus šoferu norīkošanai darbā, šoferu atpūtas laika noteikšanai un labākai kabotāžas noteikumu ievērošanai. Sarunas ar Eiropas Padomi gan vēl ir tikai priekšā, un daudz kas var mainīties. Un šoferi ir tikai viena no profesijām, uz kurām attiecas šis jautājums.

    Tāpat joprojām aktuāls ir jautājums par Eiropas Savienības attiecībām ar Krieviju, tostarp, vai saglabāt sankcijas Krievijai pēc agresijas Ukrainā. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja nupat vienojusies atjaunot Krievijas balsstiesības, kuras tika apturētas, reaģējot uz Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju 2014.gadā, taču par šādu soli Ukraina, protams, nav apmierināta. Kā atbildes gājiens teju uzreiz sekoja Ukrainas delegācijas lēmums pamest Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju. Tāpat delegācija lūgusi Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski izvērtēt Ukrainas turpmāko dalību Eiropas Padomē. Arī šajā jautājumā Eiropas Parlamenta deputātiem nāksies pasvīst.

    Starp aktuālajiem darbiem arī jāmin Eiropas Savienības Banku savienības izveides pabeigšana, kā arī vienotā digitālā tirgus attīstības veicināšana.

    Vārdu sakot, darba jaunajiem Eiropas Parlamenta deputātiem netrūks. Bet, protams, ir jautājums, cik nopietni viņi attieksies pret darbu šajā institūcijā un vai par atsevišķiem personāžiem neradīsies jautājums, par ko viņiem tur, pie velna, maksā?

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.