Apskati

  • EP vēlēšanas: Somija

    16.05.2019. Somija Eiropas Savienībā (ES) iestājās kopā ar Zviedriju 1995.gadā, atbrīvojoties no kādreizējās tā dēvētās finlandizācijas politikas, kas spieda Helsinkus neatkarības saglabāšanas dēļ savu ārpolitiku un daļēji arī iekšpolitiku pieskaņot Maskavas diktātam.

    Pievienošanos ES referendumā atbalstīja 57% somu, lai gan daudzi lauku apvidi balsoja pret. Somijas dalība blokā nozīmē to, ka ES robeža ar Krieviju ir 1340 kilometrus gara, lai gan Somija tāpat kā Zviedrija joprojām nav pievienojušās NATO. 2001.gadā Somija kļuva par Šengenas zonas dalībvalsti, kā arī, atšķirībā no kaimiņos esošās Dānijas un Zviedrijas, iekļāvās pirmajā valstu grupā, ka pārgāja uz eiro.

    Somijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 5,5 miljoni, un tai attiecīgi pienākas 13 Eiropas Parlamenta (EP) deputātu vietas.

    Šobrīd dalību ES pozitīvi vērtē divas trešdaļas somu, kamēr pretējās domās ir tikai astoņi procenti, kas ir tuvu bloka vidējiem rādītājiem - 61 pret desmit. Vienlaikus 81% somu sevi apzinās kā ES pilsoņus, bet 82% atbalsta dalību eirozonā. Tomēr 2014.gadā EP vēlēšanās piedalījās tikai 39% balsstiesīgo.

    Pēc ekonomikas lejupslīdes, ko Somija pieredzēja laikā no 2012. līdz 2014.gadam, tās tautsaimniecība atgriezusies pie izaugsmes, lai gan eirozonas finanšu krīze nopietni iedragāja eksportu un noveda pie somu lepnuma - "Nokia" - sabrukuma. 2013.gadā kādreizējo pasaules tehnoloģiju gigantu pārņēma "Microsoft". Šo iemeslu dēļ vidējais iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes temps laikā no 2014. līdz 2018.gadam sasniedza tikai 1,5%, lai gan 2017. un 2018.gadā tas attiecīgi bija 2,7 un 2,3%.

    Tomēr tiek prognozēts, ka tautsaimniecības izaugsmes temps atkal mazināsies un šogad sasniegs tikai 1,9%, bet 2020.gadā - 1,7%. Tam par iemeslu tiek minēta globālā nedrošība, kā arī Somijas galveno tirdzniecības partneru, īpaši Vācijas, tautsaimniecības izaugsmes tempu mazināšanās. Starp ekonomiskajiem riska faktoriem tiek minēta arī darbaspēka nepietiekamība, zemā darba produktivitāte un pieaugošais mājsaimniecību parāds.

    Neskatoties uz to, dažas rūpniecības nozares, īpaši Somijas spēļu industrija, piedzīvo uzplaukumu un piesaista talantus no visas pasaules. Somijas spēļu izstrādes nozare ir viena no straujāk augošajām visas pasaules tirgū, un tās vidējais izaugsmes temps sasniedz 45%.

    Somijas IKP 2017.gadā sasniedz gandrīz 224 miljardus eiro, jeb 1,7% no ES kopējā IKP, ja nerēķina Lielbritāniju. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Somijas IKP ir 35 700 eiro, kas ir ievērojami vairāk nekā bloka vidējais rādītājs - 27 700 eiro. Tomēr tas ir mazāk nekā pirms krīzes, kad šis rādītājs sasniedza 37 300 eiro. Rēķinot pēc pirktspējas paritātes, Somijas kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sastāda 109% no ES vidējā līmeņa, kamēr 2008.gadā šī attiecība bija 121%.

    Bezdarba līmenis Somijā ir 7,4% un joprojām pārsniedz ES vidējo rādītāju - 6,8%. Bezdarba līmenis īpaši augs ir jauniešu vidū, lai gan laikā no 2015. līdz 2017.gadam tas nokrities no 22,4 līdz 17%. Tomēr tas joprojām saglabājies augstāks nekā ES vidējais rādītājs - 15,2%.

    Laikā no 1809. līdz 1917.gadam Somija atradās Krievijas impērijas sastāvā kā autonoma lielkņaziste. Neatkarību Somija ieguva tikai pēc boļševiku apvērsuma Krievijā. Sākoties otrajam pasaules karam, Somijai tā dēvētā Ziemas kara laikā tomēr izdevās nosargāt savu neatkarību no PSRS impēriskajiem tīkojumiem, lai gan tā zaudēja desmit procentus savas teritorijas.

    Arī pēc Otrā pasaules kara Somijai izdevās saglabāt savu neatkarību, lai gan tai nācās pielāgot savu politiku Maskavas prasībām. Saskaņā ar 1948.gada Līgumu par draudzību, sadarbību un savstarpējo palīdzību (YYA), kas ietvēra savstarpējās aizsardzības klauzulu, Somijai bija liegts pievienoties PSRS "naidīgām" organizācijām. Kopš PSRS sabrukuma 1991.gadā līgums vairs nav spēkā, un Helsinku attiecības ar Maskavu pastāvīgi svārstījušās, te kļūdamas vēsākas, te atkal siltākas. 1995.gadā, pievienojoties ES, Somija pilnīgi iekļāvās Rietumu pasaulē. Lai gan tā nav pievienojusies arī NATO, ar aliansi somus saista plaši sazarotas partnerības attiecības, kamēr attiecībās ar Krieviju Helsinki ievēro piesardzību un distancētību.

    Somija ir parlamentāra republika ar vienpalātas parlamentu, un politiski ietekmīgākā figūra ir premjerministrs, kura amatu līdz šim ieņēma Juha Sipile, kam amatu gan nāksies drīzumā atstāt, jo viņa vadītā Centra partija vēlēšanās cieta smagu sakāvi.

    Tomēr jautājumos, kas saistīti ar aizsardzību un ārlietām ievērojamu lomu spēlē arī prezidents, kura krēslā kopš 2012.gada atrodas Sauli Nīniste, kas 2018.gadā, saņemot 62,7% balsu, izcīnīja pārliecinošu uzvaru jau vēlēšanu pirmajā kārtā un ieguva tiesības šo amatu ieņemt vēl uz otru pilnvaru termiņu. Pieaugot spriedzei Rietumu attiecībās ar Krieviju, Nīniste tiek uzskatīts par stabilitātes garantu, kas spēj uzturēt Helsinku piesardzīgās attiecības ar Maskavu. Laikā no 1956. līdz 1981.gadam Somijas prezidenta krēslā atradās Kremļa protežē Urho Kekonens, un, viņam aizejot no amata, sākās valsts politiskās iekārtas reformas, kas vainagojās 2000.gadā ar ievērojamu valsts galvas līdzšinējo pilnvaru apcirpšanu.

    Somijā pastāv daudzpartiju sistēma, un nevienai partijai neizdodas pat pietuvināties absolūtā vairākuma iegūšanai. Tāpēc, lai varētu izveidot dzīvotspējīgas koalīcijas, nākas slēgt plašus kompromisus, kas aptver visu politisko spektru.

    Pēc neatkarības iegūšanas Somijas politikā ilgu laiku dominēja sociāldemokrāti (SDP) un agrārā Centra partija (KESK), kas līdz 1965.gadam bija pazīstama kā Zemnieku līga. Zināmu ietekmi spēlēja arī liberāli konservatīvā Nacionālās koalīcijas partija (KOK).

    Pēckara periodā par vienu no ietekmīgākajām partijām kļuva savulaik aizliegtā komunistiskā Somu Tautas demokrātiskā līga (SKDL), kas pabijusi daudz valdošo koalīciju sastāvā. 1958.gadā komunisti pat uzvarēja vēlēšanās, taču pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sākās partijas noriets, kas īpaši straujš kļuva astoņdesmitajos, un komunisti galu galā tika atstumti no varas centra. Beidzoties Aukstajam karam, SKDL tika likvidēta. Par komunistu pēcteci kļuvusi Kreiso alianse, kas pēdējās vēlēšanās spējusi piesaistīt astoņus līdz deviņus procentus vēlētāju.

    Vēlēšanās par pirmo vietu tradicionāli stīvējusies KESK un SDP, kuru pārmaiņus veidotās valdības parasti balstījusi KOK, līdz 2011.gadā tā beidzot pati guva vēlēšanās uzvaru un par premjeru kļuva konservatīvo līderis Jirki Kaitanens. Valdības vadītāja krēslu viņš ieņēma līdz 2014.gadam, bet tad pārcēlās uz Briseli, kļūstot par Eiropas Komisijas (EK) viceprezidentu.

    Kaitanenu premjera amatā nomainīja cits KOK pārstāvis - Aleksandrs Stubs, taču viņa vadībā konservatīvie zaudēja 2015.gada vēlēšanās. Nesen Stubs cieta arī neveiksmi, mēģinot kļūt par Eiropas Tautas partijas (EPP) vadošo kandidātu uz EK prezidenta amatu.

    1983.gadā uz Somijas politiskās skatuves sevi pieteica "zaļie", un kopš tā laika Zaļās līgas popularitāte pamazām kāpusi, lai gan brīžiem piedzīvojusi arī kritumus. Vislielākos panākumus "zaļie" guva šī gada vēlēšanās, izcīnot 11,5% balsu.

    Pēdējā laikā lielu ietekmi sākusi spēlēt arī labējā partija "Somi", kas iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu "Īstenie somi". "Somu" priekštecis ir Somu Lauku partija, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados spēlēja otrā ešelona lomu. Pēc tam, kad "Somiem" 1999.gadā izdevās iekļūt parlamentā, viņu popularitāte turpinājusi augt, līdz 2011.gadā partija jau izcīnīja trešo lielāko pārstāvniecību. Savas pozīcijas tai īpaši izdevās nostiprināt, iestājoties pret Grieķijas finansiālo glābšanu.

    Kopš tā laika Somija ieņēmusi arvien stingrāku nostāju jautājumos, kas saistīti ar ES finansiālo integrāciju un solidaritāti. 2011.gadā Helsinki pieprasīja, lai par ķīlu finanšu palīdzības ietvaros sniegtajiem aizdevumiem kļūtu attiecīgās valsts īpašumi, kamēr tolaik opozīcijā esošie "Somi" atklāti pieteica pretenzijas pat uz Grieķijai piederošajām salām.

    Lai gan pēc 2011.gada atbalsts "Somiem" nedaudz mazinājās, 2015.gada vēlēšanās viņi izcīnīja jau otro vietu. Šie panākumi, kā arī partijas relatīvi mērenākā nostāja ļāva "Somiem" līdz ar KOK ieņemt vietu valdošajā koalīcijā, kuras vadību uzņēmās KESK, kas vēlēšanās uzvarēja, apsolot savest kārtībā Somijas tautsaimniecību.

    Par premjeru kļuva tehnokrāts un miljonārs Sipile. Tomēr vadīt koalīciju, kuras sastāvā ir "Somi", izrādījās sarežģīts uzdevums. Lai gan "Somi" sākotnēji pauda apņēmību bloķēt vienošanos par Grieķijas finansiālo glābšanu, viņu līderis Timo Soini galu galā atturējās no šī radikālā soļa. Taču tas viņam maksāja partijas vadītāja krēslu, un Soini amatā nomainīja stingrās līnijas aizstāvis Jusi Hallaaho. Tas izsauca valdības krīzi, jo nedz KESK, nedz KOK nevēlējās palikt vienā koalīcijā ar "Somiem" Hallaaho vadībā.

    Soini krīzi atrisināja, izveidojot parlamentā relatīvi mērenāku frakciju, kas pieņēma Zilās reformas (SIN) nosaukumu. Jaunajai frakcijai pievienojās puse no parlamentā esošajiem "Somiem", kas turpināja balstīt valdošo koalīciju. Taču galu galā Sipiles vadītā koalīcija sabruka, jo nespēja vienoties par veselības aprūpes sistēmas reformām.

    No vienas puses, Sipiles valdību raksturoja ekonomiskās reformas un taupības pasākumi, taču, no otras, tā īstenoja eksperimentu ar tā dēvētā garantētā pamatienākuma ieviešanu. Taču eksperimenta rezultāti ir visai pretrunīgi, un daļa ekspertu to uzskata par izgāzušos. Neskatoties uz reformām, ievērojamu lomu Somijas politikā joprojām spēlējusi ieilgusī ekonomikas lejupslīde. Ņemot vērā "Nokia" norietu, mežrūpniecības nozares sarukumu un tirdzniecības apgrozījuma kritumu ar Krieviju, Somija vēl 2016.gadā tika dēvēta par "Eiropas vājinieku".

    Pēc aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām vērojama turpmāka Somijas politiskās vides fragmentācijas tendence. SDP vēlēšanās ieguva 17,7% balsu, tikai par mata tiesu apsteidzot "Somus", par kuriem balsoja 17,4% vēlētāju. Viņiem savukārt ar 17% uz papēžiem mina KOK. Tikmēr Sipiles vadītā KESK ieguva tikai 13,8% balsu, un tas ir vājākais centristu sniegums visā neatkarīgās Somijas pastāvēšanas vēsturē.

    "Somi", kuru popularitāte pēc 2017.gadā notikušās šķelšanās piedzīvoja kritumu, spējuši atgūt savas pozīcijas, ieturot stingru nostāju imigrācijas jautājumos un ieņemot skeptisku nostāju pret dārgajiem pasākumiem klimata pārmaiņu apkarošanai, kas raisījusi rezonansi daļā Somijas sabiedrības. Tajā pašā laikā tas nācis par labu arī "zaļajiem", kurus atbalstījuši 11,5% vēlētāju.

    Tikmēr SDP savā labā izmantojusi diskusijas par labklājības valsts reformēšanu. Sociāldemokrātu līderis Anti Rinne, kuram ir cerības kļūt par nākamo premjeru, plāno palielināt sociālos tēriņus un aktīvāk apkarot klimata izmaiņas. Tomēr nesen uzsāktās koalīcijas sarunas, domājams, būs ilgas un smagas.

    8.maijā Rinne pavēstīja, ka koalīcijas sarunas ir uzsākušas piecas partijas - SDP, KESK, "zaļie", Kreiso alianse un Zviedru Tautas partija, kas pārstāv vērā ņemamo zviedru minoritāti, lai gan tās īpatsvars Somijas pilsoņu kopskaitā kopš 1990.gada sarucis no 12,9 līdz 5,2%. Šīs piecas partijas, ja tās apvienotos koalīcijā, kontrolētu 117 no 200 parlamenta jeb Eduskuntas vietām. Neskatoties uz to, KESK iekļaušana potenciālajā koalīcijā sagādājusi pārsteigumu, ņemot vērā vēsturisko sakāvi, ko partija piedzīvoja šajās vēlēšanās.

    Lai gan "Somi" vēlēšanās ieguva otro vietu, viņi, domājams, netiks aicināti koalīcijā, jo, pēc Rinnes domām, partijas vērtības esot pārāk labējas un atšķirīgas no SDP vērtībām. Savukārt KOK atteikusies iesaistīties koalīcijā, kurā atrastos arī Kreisā alianse. Tomēr mazticams, ka jaunā koalīcija tiks izveidota vēl pirms EP vēlēšanām.

    Ņemot vērā to, ka nacionālā parlamenta vēlēšanas notikušas rikai 14.aprīlī, nav gaidāms, ka EP vēlēšanas varētu nest lielas izmaiņas partiju spēku sadalījumā. Neskatoties uz to, ja turpināsies polarizācijas tendence imigrācijas un klimata jautājumos, savu sniegumu varētu uzlabot gan "Somi", gan "zaļie".

    Taču, ja pieņem, ka EP vēlēšanu rezultāti būs līdzīgi nacionālā parlamenta vēlēšanu iznākumam, vietu sadalījuma varētu būt sekojošs.

    SDP iegūtu divas līdz trīs EP deputātu vietas, kas stiprinātu Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses (S&D) frakciju. Divi līdz trīs mandāti tiktu arī "Somiem", kas šobrīd darbojas Nāciju un brīvības Eiropas (ENF) frakcijā, kura savukārt, domājams, iekļausies Itālijas iekšlietu ministra Mateo Salvīni jaunveidojamajā nacionālkonservatīvo un eiroskeptisko partiju aliansē. Savukārt KOK, kas arī var cerēt uz diviem līdz trim deputātiem, stiprinās EPP frakciju.

    Šīs aplēses balstītas pieņēmumā, ka katra no minētajām partijām saņems 17 līdz 18% balsu. Taču kaut neliels atbalsta pieaugums nodrošinātu katrai no tām trešo mandātu, savukārt nebūtisks atbalsta kritums varētu maksāt trešās deputāta vietas iegūšanu.

    Vadošajai trijotnei seko KESK, "zaļie" un galēji kreisie, par kuriem attiecīgi gatavi balsot 14, 12 un astoņi procenti somu. Attiecīgi centristi un vides aizstāvji katrs var cerēt uz diviem mandātiem, bet Kreiso aliansei, domājams, būs jāsamierinās ar vienu. Centra partijas deputātu vietas tiks Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei (ALDE), "zaļie" stiprinās Zaļo-Eiropas Brīvo aliansi ("Greens/EFA"), bet komunistu pēcteči mājvietu radīs pie saviem līdziniekiem Eiropas Apvienoto kreiso-Ziemeļvalstu zaļikreiso frakcijā (GUE/NGL).

    Tikmēr citas partijas, tostarp Zviedru Tautas partija (SPP) un kristīgie demokrāti, kurus attiecīgi atbalsta pieci un četri procenti vēlētāju, nevienu vietu EP, domājams, neiegūs.

    Jebkurā gadījumā svarīgs faktors būs vēlētāju aktivitāte. Jebkura partija, kurai izdosies lielākā mērā mobilizēt savu elektorātu, var kļūt par vēlēšanu uzvarētāju. Nepārprotamas pirmās vietas izcīnīšana var kļūt par svarīgu simbolisku uzvaru, taču tas ir mazticami, ņemot vērā līdzvērtīgo atbalstu katrai no vadošās trijotnes partijām.

    (Avots: "EurActiv".)

    Avots: LETA
    © Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.