Uz sākumu

INTERVIJAS

Ameriks: Putina galvā ir plāns par Lielkrievijas izveidošanu

16.03.2022. Krievijas prezidenta Vladimira Putina galvā ir plāns par Lielkrievijas izveidošanu, sarunā ar aģentūru LETA uzsvēra Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Andris Ameriks (GKR). Savukārt, runājot par Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, Ameriks uzsvēra, ka tas ir būtiski visiem tiem cilvēkiem, kas patlaban cīnās par Ukrainas brīvību bezjēdzīgā karā.

Kāda bija jūsu pirmā reakcija 24.februārī, uzzinot par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?

Pirmā reakcija bija pārsteigums. Mēs rēķinājāmies ar dažādiem scenārijiem. Turklāt ASV jau pagājušā gada rudenī - oktobrī un novembrī - teica, ka situācija neizskatās laba. ASV izlūkdienestu informācija bija publiski pieejama. Mana pirmā reakcija bez šaubām bija pārsteigums par brutalitāti, kādā šis iebrukums tika īstenots un noris arī patlaban.

Ja atskatās uz notikumiem pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, piemēram, Krimas aneksiju, vai bija iesējams Krieviju apturēt laicīgi, vai arī to var uzskatīt par ilgi plānotām darbībām no Kremļa puses?

Krievijas un ES attiecības pastāvēja ilgus gadus. Pieredze bijusi dažāda. Kad tika noteiktas pirmās sankcijas pret Krieviju pēc Krimas aneksijas, varam uzskatīt, ka sācies jauns, smags un ļoti saspringts posms ne tikai starp atsevišķām ES dalībvalstīm ar Krieviju, bet visai ES. Jāapzinās, ka jebkuras sankcijas liek arī rēķināties ar atbildes rīcību no Krievijas puses. Patlaban attiecības starp ES un Krieviju ir “uz jūs”.

Reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā arī ES, līdzās ar citām līdzīgi domājošām valstīm, noteica sankcijas. Vai pastāv iespēja tās vēl vairāk pastiprināt?

Atšķirībā no ASV, ES kā 27 valstu organizācija nav federāla. Lēmumus nav iespējams pieņemt, kamēr netiek panākts kopīgs lēmums starp visām bloka dalībvalstīm. ASV šādu lēmumu pieņemšana ir ātrāka, jo tās ir federatīvs veidojums. Tomēr man jāsaka, kas lēni brauc, tas labi brauc. Mēs varam novērot, ka ES daudzos lēmumos tiek rasts kopsaucējs, lai gan iepriekš, ņemot vērā ES dalībvalstu atšķirīgās pieejas, par atsevišķiem lēmumiem bija grūti pat uzsākt diskusijas.

Par to runā arī tie, kas strādā dažādās ES iestādēs - tik ātrus lēmumus, kā, piemēram, par sankciju paketēm, ES nekad iepriekš nav pieņēmusi. Šķiet, ka karš licis būt vienotiem. Domāju, ka jautājums par nākamajām sankciju paketēm pret Krieviju, būs atkarīgs no sarunu rezultātiem starp ES valdību vadītājiem un līderiem.

Jāsaprot ir viens, vai nu zināmā mērā starp ES un Krieviju veidosies Ķīnas mūris, proti, totāli izolējot Krieviju no pārējās pasaules, kā mēs to, piemēram, redzam ar Ziemeļkoreju, vai arī paši Krievijas iedzīvotāji paudīs savu neapmierinātību, lai gan arī to ir grūti prognozēt. Tāpat patlaban ir teju neiespējami paredzēt, vai Krievijas iebrukums Ukrainā mainīs varu Kremlī. Šie ir reāli scenāriji, ar kuriem būs jāsadzīvo vairākus gadus.

Pastāv viedoklis, ka karš Ukrainā, ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma beigu sākums. Kādas ir jūsu domas?

Patlaban ir vairāki iemesli, kas ietekmējuši notikumu gaidu. Pakāpsimies pāris soļus atpakaļ. Pirms Covid-19 pandēmijas bijušais ASV prezidents Donalds Tramps, kurš uzsvēra, ka ASV ir pirmajā vietā, uzsāka ekonomisko un politiskās ietekmes sacensību starp ASV un ES, uz ko Krievija noskatījās ar lielām cerībām. Iespējams, Krievija uzskatīja, ka ES un ASV savstarpējā konkurence dos tai kādas priekšrocības.

Breksita laikā Tramps mēģināja šķelt ES. Šis posms ir noslēdzies un tagad ES ir vienota. To savukārt ietekmēja Covid-19 pandēmija un cīņa pret to, jo skaidrs, ka neviena dalībvalsts pati par sevi nespēj pārvarēt krīzi. Attiecīgi tika apvienota finanšu pieejamība un resursi.

Arī Krievijā bija Covid-19 pandēmija. Cilvēkiem bija problēmas ne tikai ar veselības aprūpi, bet arī finansiālā ziņā. Katrs dzīvo savā informatīvajā burbulī un, iespējams, tāpēc "galva sagriezās". Manuprāt, saspīlējumu lielā mērā ietekmēja Covid-19 pandēmija un Krievija uzskatīja, ka šis ir īstais brīdis, lai parādītu savu ietekmi un varēšanu.

Kā jūs vērtējat ES rīcību Krievijas krīzes laikā? Jūs minējāt, ka ES nekad iepriekš nav rīkojusies tik ātri, lai pieņemtu un noteiktu sankcijas pret Krieviju? Vai šīs sankcijas ir gana iedarbīgas?

Par sankciju iedarbīgumu pagaidām ir pāragri runāt, lai gan to ietekmi Krievijas iedzīvotāji pakāpeniski sāk izjust. Būs nepieciešamas vēl pāris nedēļas, lai saprastu, kāda ir to kopējā ietekme. Arī Krievija sapratīs, kā šīs sankcijas to ietekmēs.

Manuprāt, pie ES ļoti birokrātiskās lēmumu pieņemšanas procedūras, varu izteikt tikai lielu atzinību par jau notikušo. ES lēmuma pieņemšanas procesu veido trīsstūris - Eiropas Komisija, kas sagatavo priekšlikumus, Eiropas Parlaments, kurš balso par šiem priekšlikumiem, savukārt zīmogu uzspiež Eiropadome, ko veido bloka valstu vadītāji un līderi, vai arī attiecīgo nozaru ministri. Tikai tad, kad šis trīs soļu posms ir iziets, tiek pieņemti lēmumi. Patlaban mēs redzam, ka ES lēmumus var pieņemt nedēļas laikā, lai gan agrāk tas būtu prasījis vismaz sešus mēnešus, lai nonāktu pie kopsaucēja.

Amatpersonas norādījušas, ka sankciju mērķis ir mainīt Krievijas uzvedību. Vai jūsu ieskatā tas ir iespējams?

Īstermiņā, manuprāt, nē, bet, iespējams, tas piespiedīs vismaz daļu Krievijas sabiedrības meklēt iemeslus, kāpēc pasaule reaģē šādā veidā. Cilvēki mēdz uzskatīt, ka vaina ir citos, nevis pašos. Šāda nostāja, pēc manām domām, ir daudziem Krievijas iedzīvotājiem.

Lai mainītu Krievijas uzvedību ir vajadzīgs laiks, un tikai tad mēs varbūt varēsim panākt kaut kādu kopsaucēju. Diemžēl tas nenotiek tā, ka mēs šodien nosodām Krievijas rīcību, bet rīt mūsu kaimiņzemē visi jau ir mainījuši viedokli.

Vēl jo vairāk, mēs redzam, ka kardināli tiek nošķirtas informācijas telpas starp Eiropu, visu pārējo pasauli un Krieviju, sākot ar dažādām interneta platformām un beidzot ar televīziju. Rodas sajūta, ka viena daļa atrodas uz Mēness, bet otra - uz Zemes. Tā arī ir problēma, kuru nevar atrisināt īsā laika periodā.

Patlaban norit sarunas par Krievijas naftas un gāzes embargo. Vai to vispār ir iespējams īstenot, jo ir valstis, kas ir atkarīgs kā no Krievijas naftas, tā no gāzes?

Arī ES ir tā saucamās lielās ekonomikas, kas diktē savas intereses. Vislielākā ES dalībvalsts ir Vācija. Piemēram, Eiropas Parlamentā no 705 deputātiem, kas pārstāv 27 ES dalībvalstis, Vāciju pārstāv 99 deputāti, kas ir lielākais deputātu skaits kādai no bloka valstīm.

Vācijas ekonomika zināmā mērā šobrīd ir ļoti atkarīga no dažādiem izejmateriāliem. To pašu es varu teikt arī par Franciju un Nīderlandi. Vācija aptuveni 55% no tai nepieciešamās gāzes un 42% no naftas un oglēm importē no Krievijas. Tomēr, ja tā lemtu atteikties no šo izejmateriālu piegādes no Krievijas, tas būtu kardināls solis. Jā, patlaban tiek runāts par atteikšanos no šiem resursiem, tomēr ir jāsaprot, ka ir arī citi piegādātāji, piemēram, Kazahstāna un Azerbaidžāna.

Iepriekš mēs uzskatījām, ka dzīve pēc Covid-19 pandēmijas nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš. Tagad tam jāpievieno arī karš Ukrainā, kas ievērojami mainīs mūsu dzīvi gan paradumu, gan izmaksu ziņā.

21.gadsimtā, kad esam teju gatavi sūtīt cilvēkus uz Marsu un tehnoloģijas kopumā ir strauji attīstījušās, nebija iedomājams, ka atkārtosies notikumi, kas piederēja 20.gadsimtam, kad ar lielgabaliem un tankiem valstis karoja savā starpā. Mēs zināmā mērā esam atgriezušies pagātnē, kad ar tiem pašiem bruņutransportieriem un tankiem Eiropas centrā notiek liela mēroga karadarbība. Mēs nekur tālu neesam tikuši un mums būs jāspēj pielāgoties šai jaunajai realitātei.

Eiropas Parlaments pieprasa aizliegt "zelta pases" un ieviest īpašus noteikumus "zelta vīzām". Vai šis varētu būt vēl viens mehānisms, kā ietekmēt, tostarp arī sankcionētos krievu oligarhus, un tos, kas nenostājas pret karu Ukrainā?

Priekšlikumu ir daudz un tie attiecas uz dažādām jomām. Te atkal jāatzīmē, ka ES nav federāla valsts, ASV šādu sistēmu var ieviest. Patlaban katra ES dalībvalsts pati regulē personu loku un to, kas saistīts ar ieceļošanu vai izceļošanu. Ja mēs esam atzinuši par Latvijai nevēlamu personu, piemēram, Krievijas dziedātāju Grigoriju Ļepsu, tad citās valstīs viņu var neuzskatīt par "persona non grata" un dziedātājs var brīvi ieceļot Vācijā vai Austrijā.

To, ko patlaban mēģina panākt ES, ir izstrādāt vienotu pieeju un kritērijus, kas apvienotu ieceļošanu vai izceļošanu no ES kopējās telpas. Manuprāt, tas nebūs viegli, bet tas ir izdarāms.

Vairākas ES dalībvalstis iebilst pret bloka kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai? Kāds ir jūsu viedoklis, kāpēc ir šādi iebildumi?

Manuprāt, argumenti par un pret ir jāvērtē mazliet citādāk. Es pieļauju, ka Ukrainai piešķirs ES kandidātvalsts statusu, bet runa ir par kaut ko citu. Piemēram, Turcija ir ES kandidātvalsts kopš 1999.gada, bet pievienošanās sarunas sākās 2005.gada rudenī. Šāds statuss vēl neko neizsaka. Diskusija ir par to, vai varētu paātrinātā procedūrā uzņemt Ukrainu ES, neievērojot atsevišķas procedūras un straujāk virzoties uz priekšu. Vācijai ir iebildumi par paātrināto uzņemšanas kārtību, ko man ir grūti komentēt.

Līdzās Ukrainai, arī Gruzija un Moldova ir oficiāli pieteikušās uzņemšanai ES. Domāju, ka arī par šīm valstīm ir jābūt diskusijai. Kandidātvalsts statuss nozīmē to, ka publiskā līmenī tiek pateikts - jā, jūs esat veikuši pirmo soli, lai būtu mūsu vidū.

Savā ziņā tas ir bezprecedenta gadījums, ka valsts, kurā notiek aktīva karadarbību, piesakās dalībai ES, ņemot vērā, ka tā patlaban nevar nodrošināt virkni kritēriju, kas jāievēro visām valstīm, kas vēlas iestāties ES. Ukraina patlaban to praktiski nevar izdarīt.

Tas, pirmkārt, ir politisks lēmums. Būtu pilnīgi pareizi pateikt, ka Ukraina ir ES kandidātvalsts. Vai mēs šobrīd varam runāt par paātrinātu procedūru, man ir grūti vērtēt, jo ES dalībvalstī viens no prioritāriem jautājumiem ir arī savu robežu nodrošināšana. Manuprāt, politiskais lēmums par ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai ir būtisks tiem cilvēkiem, kas cīnās Ukrainā un karo pret Krieviju. Jābūt skaidram signālam, ka, jā, jūs esat mūsējie. Tomēr jāatzīst, ka līdz Ukrainas uzņemšanai ES ir vēl tāls ceļš ejams.

Kāpēc, jūsuprāt, Ukrainai ir nepieciešams ES kandidātvalsts statuss?

Es domāju, ka tas ir nepieciešams politisku iemeslu dēļ. Karš, kas sākās 24.februārī, daudziem bija kā sitiens pa galvu. Ja Eiropa pieņemtu lēmumu atbildēt uz Ukrainas lūgumu ar noraidījumu, tā būtu skaidra ziņa Krievijai, kur nākotnē ies šī Ķīnas mūra robeža. Savukārt, ja ES piekritīs, ka Ukraina nākotnē var kļūt par ES dalībvalsti, tas ir būtiski visiem tiem cilvēkiem, kas cīnās par Ukrainas brīvību.

ASV izlūkdienesti uzskata, ka Krievijas militārās neveiksmes Ukrainā un smagās ekonomiskās sankcijas, visticamāk, pamudinās Krievijas prezidentu pastiprināt uzbrukumu Ukrainā. Kāds ir jūsu viedoklis?

ASV izlūkdienesti ir ļoti profesionāli un zinoši. To sniegto informāciju nevar apstrīdēt. Ja izlūkdienesti par to ziņo, tad mums ir jārēķinās, ka tas ir viens no reālākajiem scenārijiem.

Ukrainā kopumā bija 40 miljoni iedzīvotāji. ANO bēgļu aģentūra pagājušajā nedēļā ziņoja, ka valsti pametuši 2,5 miljoni cilvēku, kas devušies bēgļu gaitās. Pastiprinoties Krievijas aktivitātēm Ukrainā bēgļu skaits var dubultoties, arī trīskāršoties, kas nozīmē milzīgu atbildību robežvalstīm - Polijai un Rumānijai, kā arī blakus esošajai Bulgārijai. Bēgļu plūsma skars arī visu Centrāleiropu, kā arī Latviju, Lietuvu, Igauniju.

Izlūkdienestu informācija norāda uz to, ka karadarbība Ukrainā nebeigsies rīt vai parīt. Tas var izvērsties par ilgu procesu. Arī mums ir jārēķinās, ka Latvijā būs cilvēki no Ukrainas, kas nezina latviešu valodu, bet kuriem šeit būs jādzīvo, jāskolo bērni un jāstrādā. Mums būs jāatrod veidi, kā viņiem palīdzēt un kā sadzīvot.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pieņēma lēmumu no Latvijas retranslējamo programmu saraksta izslēgt vairākus Krievijas televīzijas kanālus. Vai jūs atbalstāt šādu rīcību?

Es līdz šim īpaši neesmu skatījies Krievu kanālus. Ņemot vārā pašreizējo situāciju, mums ar Krieviju vairs nav attiecību ne internetā, nedz arī ar televīzijas kanāliem. Plānots arī nerādīt multiplikācijas filmas krievu valodā. Atsevišķai iedzīvotāju daļai būs vien jāmācās latviešu valoda.

Kā, jūsuprāt, Latvija var stiprināt savu drošību. Valdība konceptuāli panākusi vienošanos tuvāko trīs gadu laikā Latvijas aizsardzības budžetu palielināt līdz 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Ko vēl valsts var darīt, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas?

Latvija dara to, ko tā var izdarīt, ņemot vērā kādi ir mūsu resursi un iespējas. Mēs esam maza valsts. Jāsaka liels paldies par militārajām tehnoloģijām, kas Latvijai patlaban ir. Latvija dos ieguldījumu kopējā drošības arhitektūrā, tomēr arī, ja tā visu valsts budžetu veltītu tikai aizsardzībai, tas būtu nepietiekami. Lai, piemēram, Latvijā izbūvētu un ieviestu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas ir būtiska gaisa telpas kontroles daļa, tam būtu jāvelta viss valsts gada budžets. Latvija ir daļa ir aizsardzības sistēmas un atbilstoši savam lielumam un varēšanai, mēs darām visu, ko vien varam.

Nereti eksperti norāda, ka zināmu apdraudējumu nacionālajai drošībai rada arī sabiedrības sašķeltība, ko mēs novērojām Covid-19 krīzes laikā, kā arī tagad - Krievijas krīzes laikā. Kas, jūsu ieskatā, būtu jādara, lai tuvinātu šīs divas puses, lai neveidotos konfliktsituācijas, ka par Krievijas veiktajām darbībām notiek vēršanās pret Latvijas krievvalodīgajiem?

Aizvadīto divu gadu laikā Covid-19 pandēmija ir radikalizējusi daļu sabiedrības. Ja agrāk ar tādu pozitīvu pieeju tika meklēti kopīgais un sadarbības ceļi, tad pandēmijas laikā cilvēkiem sēžot mājās un dusmīgi rakstot komentārus internetā, sadarbība neveidojās.

Pandēmija ir sašķēlusi daļu sabiedrības. Tas ir saistīts ar to, par ko jau mēs runājām - televīzijas, interneta, viedokļu burbuļiem. Lai Bolderājas vai Vecmīlgrāvja iedzīvotājs vienkārši apkamptos ar, piemēram, Rūjienas iedzīvotāju, tas nebūtu viegli, jo cilvēki dzīvo atšķirīgās informācijas telpās.

Sabiedrības saliedēšana ir pakāpenisks ceļš. Iespējams, cilvēku uzskatus varētu mainīt katras kopienas viedokļu līderi. Būs grūti panākt rezultātu ar lēmumu, ka no rītdienas plkst.9 visiem ir jādomā citādāk.

Jāatzīst, ka Latvijā šādu kopienu autoritāšu nav daudz, jo katrs uzskata sevi par pietiekami gudru, lai pamācītu citus, tomēr to var izdarīt tikai ar tiešu saskarsmi. Es ceru, ka Covid-19 pandēmija beigu beigās būs beigusies un atkal varēs notikt tikšanās aci pret aci, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā.

Ņemot vērā pret Krieviju noteiktās sankcijas, tās ietekmēs arī Latvijas ekonomiku. Mēs vēl neesam pilnībā pārvarējuši Covid-19 krīzi, vai valdībai nebūtu jāsāk domāt par atbalsta mehānismiem?

Saeima pagājušās nedēļas sēdes darba kārtībā neiekļāva divus likumprojektus, kuros rosināts samazināt akcīzes nodokli degvielai, lai gan visi redz, cik tagad maksā degviela. Daudziem iedzīvotājiem tas rada šoku. Finanšu ministrs norādīja, ka valsts nevarēs kompensēt visas izmaksas.

Mums trūkst naudas, jo nepieciešami papildus līdzekļi ne tikai Covid-19 izraisīto seku novēršanai, bet arī daudzu tūkstošu ukraiņu bēgļu uzņemšanai un citām sociālām lietām. Jārēķinās, ka mēs nevaram sadrukāt papildus eiro - mums ir tik naudas, cik mums ir. Diemžēl dzīve, pie kuras bijām pieraduši pirms pandēmijas, tāda vairs nebūs un pieejamais līdzekļu apjoms dažādās jomās būs mazāks.

Nesen Ukrainas prezidents paziņoja, ka ir zaudējis dedzību par iestāšanos NATO, saprotot, ka NATO nav gatava uzņemt Ukrainu un alianse baidās no konfrontācijas ar Krieviju. Cik reāla ir Ukrainas, arī Gruzijas uzņemšana NATO, ja tā bija viena no Krievijas prasībām - pārtraukt NATO savu paplašināšanos Austrumu virzienā?

Mēs runājām par ES paplašināšanos. ES veido 27 valstis, vēl divas ir ar vienu kāju jau iestājušās. Tā ir Albānija un Ziemeļmaķedonija. Trīs valstis - Ukraina, Moldova, Gruzija - izteikušas vēlmi pievienoties ES. Šis ir ekonomiskās telpas jautājums, bet, ja runājam par aizsardzību, kamēr norit karadarbība, būtu pāragri prognozēt, kāda būs Eiropas drošības arhitektūra nākotnē. Neviens, kamēr Ukrainā notiek karadarbība, nerunās par NATO paplašināšanos, jo viss darbs tiek veltīts tam, lai izbeigtu šo bezjēdzīgo karu.

Kā ES varētu vairāk rūpēties par savu aizsardzību un ciešāk sadarboties ar NATO?

Uzskati ir dažādi. Francijas, kura patlaban ir ES Padomes prezidentvalsts, prezidents Emanuels Makrons rosinājis debatēt par jaunu vektoru ES, kas ir militārais jeb drošības vektors. ES ir ekonomiskā telpa, kurā cilvēki brīvi pārvietojas, strādā, mācās, dzīvo. Tā ir bloka galvenā funkcija. Manuprāt, ES un NATO viens otru papildina.

Ja ASV pie varas nāktu kāds Trampam līdzīgs prezidents, neapšaubāmi Eiropa gribētu aktualizēt debates par savu drošību un aizsardzību, iespējams, izveidot arī šādas funkcijas pildošu organizāciju Eiropā. Šodienas apstākļos veidot vēl vienu drošības un aizsardzības organizāciju mēs diez vai varam atļauties.

Starp Ukrainas un Krievijas pārstāvjiem notikušas jau vairākas sarunas, tomēr pagaidām tās nav rezultējušās ar lēmumiem, kas attiecas uz karadarbības pārtraukšanu. Kāpēc, jūsuprāt, tas nav izdevies?

No malas šķiet, ka sarunas vairāk ir publisks solis. Ukraina ir apliecinājusi, ka tā ir gatava runāt, bet runāt par ko, kāds ir sarunas priekšmets - atzīt Krimas, Luhanskas un Doņeckas neatkarību?! Tas būtu pavisam cits stāsts, ja sarunas priekšmets būtu izbeigt karu, izvest Krievijas bruņotos spēkus no Ukrainas. Manuprāt, šajās sarunās abas puses runā divās dažādās valodās un viena otru nedzird. Sarunas vairāk ir publisks žests, bet, ja godīgi, es patlaban neredzu sarunu priekšmetu.

Vai, jūsu ieskatā, Krievija izmanto Ukrainu, lai panāktu no NATO un ASV tā sauktās "drošības garantijas", kuras nedz NATO, nedz ASV nepiekritīs īstenot?

Es nedomāju, ka tas ir saistīts ar kaut kādu dividenžu izspiešanu no NATO, vai no Eiropas. Manuprāt, te ir nostrādājis vēsturiskais moments, Covid-19 pandēmija un breksits. Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam galvā ir "Great Russia" jeb Lielkrievijas izveidošana, kas apvienotu slāvu tautības cilvēkus. Baltkrievi jau ir daļa no Lielkrievijas, pietrūkst tikai Ukrainas, kura nez kāpēc negrib būt daļa no Putina plāna. Protams, tas saniknoja Kremli.

Vai, jūsu ieskatā, ja Krieviju ar visiem iespējamiem līdzekļiem, piemēram, militārā atbalsta sniegšana Ukrainai, ES un sabiedroto sankcijas, neapturēs, tad Kremlis neapstāsies un turpinās savus mēģinājumus izveidot savu impēriju?

Liela nozīme būs Ķīnai. Ja mēs pieņemam, ka īstenojas sliktākais scenārijs un tiešām izveidojas absolūti no pārējās pasaules izolēta Lielkrievija, kas būs tās partneri? Mēs varam uzdot līdzīgu jautājumu par Ziemeļkoreju, kas ir tās partneri. Divas lielākās ekonomikas ir ASV un Ķīna, Eiropa ir trešajā vietā. Ķīna patlaban vēro notiekošo un tās atbalsts vai tieši pretēji - atbalsta atteikums, lielā mērā ietekmēs mūsu kā eiropiešu dzīvi nākotnē.

© Šī materiāla tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicējot vai citādi izmantojot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs, obligāti jāpievieno atsauce uz aģentūru LETA.